De Šengenas zona atrodas apgabalā Eiropa kurā 27 valstis ir atcēlušas savas iekšējās robežas, lai nodrošinātu brīvu cilvēku un preču kustību. Šī koncepcija, kas kļuvusi par Eiropas apvienošanās simbolu, kopš tās izveidošanas 1985. gadā ir ievērojami attīstījusies. Šajā rakstā sīkāk aplūkosim Šengenas zonas vēsturi, izcelsmi, tagadni un nākotni.
No 27 Šengenas valstis kas ir daļa no Šengenas zona ir: Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Vācija, Francija, Spānija, Portugāle, Itālija, Austrija, Grieķija, Dānija, Zviedrija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta, Islande, Norvēģija, Šveice, Lihtenšteina un Horvātija.
Šengenas mērķis un priekšrocības
Katru dienu miljoniem cilvēku šķērso ES iekšējo robežu. Brīva pārvietošanās piedāvā dažādas tiesības dažādām cilvēku grupām, sākot no tūristiem līdz ģimenēm.
Visi ES pilsoņi var ar derīgu pase vai personas apliecība, lai uzturētos citā ES valstī kā tūrists ne ilgāk kā trīs mēnešus. Turklāt viņiem ir tiesības strādāt citā ES valstī un saņemt tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem.
Uzņēmēji gūst labumu no brīvības veikt uzņēmējdarbību, kas viņiem atvieglo uzņēmējdarbības izveidi un paplašināšanu citās ES valstīs. Studentiem ir tiesības studēt jebkurā ES valstī, nodrošinot viņiem pieeju plašam izglītības iestāžu un studiju iespēju klāstam.
ES iekšējo robežu slēgšana radītu ievērojamas izmaksas un apgrūtinātu 1,7 miljonu cilvēku pārrobežu pārvietošanos. Tāpēc atvērtu iekšējo robežu uzturēšana ir ļoti svarīga, lai atbalstītu ikdienas dzīvi un ekonomisko sadarbību ES.
Šengenas zonas vēsture un izcelsme
Šengenas zona ir nosaukta Luksemburgas ciemata Šengenas vārdā, kur 14. gada 1985. jūnijā Šengenas līgumu parakstīja piecas no desmit toreizējām Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dalībvalstīm: Beļģija, Vācija, Francija, Luksemburga un Nīderlande. Līgums, kas stājās spēkā 26.gada 1995.martā, paredzēja likvidēt iekšējās robežas starp parakstītājvalstīm un izveidot kopēju ārējo robežu politiku. Tas veicinātu cilvēku un preču brīvu kustību un veicinātu ekonomisko izaugsmi un integrāciju.
Kopš tās izveidošanas Šengenas zona ir nepārtraukti paplašinājusies, pievienojot jaunas dalībvalstis no abām valstīm Eiropas Savienība (ES) un ārpus tās. 1997. gadā ar Amsterdamas līgumu Šengenas līgums tika integrēts ES tiesību aktos. Dalībvalstu skaits nepārtraukti pieauga, un šobrīd šī teritorija aptver 27 valstis, tostarp dažas valstis ārpus ES, piemēram, Norvēģija, Islande, Šveice un Lihtenšteina.
Klāt
Šengenas zonai tas ir ceļošana Eiropā būtiski veicināja un veicināja ekonomisko izaugsmi un sadarbību. Robežkontroles atcelšana ir veicinājusi cilvēku, preču un pakalpojumu kustību un veicinājusi tūrismu. Turklāt Šengenas politika ir radījusi ciešāku sadarbību policijas, tieslietu un imigrācijas jomā.
Tomēr Šengenas zona ir saskārusies arī ar izaicinājumiem, piemēram, 2015. gada migrācijas krīzi un tās sekām. Dažas valstis uz laiku ir atjaunojušas robežkontroli, lai pārvaldītu bēgļu un migrantu pieplūdumu. Turklāt Covid-19 pandēmija ir izraisījusi īslaicīgus brīvas pārvietošanās ierobežojumus Šengenas zonā, daudzām valstīm slēdzot robežas, lai ierobežotu vīrusa izplatību.
Šengenas zonas nākotne
Šengenas zonas nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, kā iesaistītās valstis risinās migrācijas, drošības un sadarbības izaicinājumus. Šeit ir daži galvenie aspekti, kas varētu veidot Šengenas zonas nākotni:
- Migrācijas politika: Līdzsvarota un ilgtspējīga risinājuma atrašana migrācijas un patvēruma problēmām joprojām ir Šengenas valstu prioritāte. ES pārskata savu migrācijas un patvēruma sistēmu, lai nodrošinātu, ka tā ir efektīva un taisnīga visām iesaistītajām pusēm. Labāka sadarbība un pienākumu sadale starp Šengenas valstīm var samazināt spiedienu uz ārējām robežām un veicināt stabilāku migrācijas politiku.
- Drošība un robežu pārvaldība: Pieaugošie terorisma un organizētās noziedzības draudi prasa ciešāku sadarbību starp Šengenas valstīm drošības un robežu pārvaldības jomā. Informācijas apmaiņas uzlabošana, policijas un tiesu dienestu sadarbības stiprināšana un robežkontroles sistēmu modernizācija ir daži no pasākumiem, kas var palīdzēt nodrošināt drošību Šengenas zonā.
- Šengenas zonas paplašināšana: Lai gan Šengenas zonā pašlaik ir 27 valstis, joprojām ir dažas ES dalībvalstis, kas gaida pievienošanos, piemēram, Bulgārija un Rumānija. Šo valstu iekļaušana Šengenas zonā vēl vairāk veicinātu Eiropas integrāciju un paplašinātu brīvu cilvēku un preču kustību.
- Tehnoloģiskās inovācijas: digitālajā laikmetā Šengenas zonai būs jāizmanto tehnoloģiju piedāvātās iespējas, lai padarītu robežu pārvaldību efektīvāku un drošāku. Uzlabotu tehnoloģiju, piemēram, biometriskās identifikācijas un viedo robežu sistēmu, izmantošana var palīdzēt līdzsvarot nepieciešamību pēc drošības un nodrošināt cilvēku brīvu pārvietošanos.
Lai atklātu noziedzniekus, teroristus vai jebkuru citu personu, kas rada risku, ceļotāji, kuri parasti neizmanto vīzu, tiek pārbaudīti pirms ieceļošanas ES. Tas tiek darīts, izmantojot to Eiropas Ceļojumu informācijas un atļauju sistēma (Etias). Šīs kontroles varētu sākties jau 2023. gadā.
Turklāt deputāti ir apstiprinājuši plānus līdz 2027. gadam nodrošināt Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru ar pastāvīgu 10.000 XNUMX robežsargu korpusu, lai uzlabotu Eiropas drošību.
Secinājums
Gadu gaitā Šengenas zonai ir bijusi liela ietekme uz Eiropas sadarbību un integrāciju. Lai gan joprojām pastāv problēmas, piemēram, migrācija, drošība un sadarbības nodrošināšana starp iesaistītajām valstīm, Šengenas zona, visticamāk, turpinās attīstīties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Šo izaicinājumu risināšana ļaus Šengenas zonai saglabāt un nostiprināt savu lomu kā Eiropas apvienošanās un progresa simbolam.
Saistītās ziņas:
