ES ir 27 Eiropas valstu politiskā un ekonomiskā savienība, kas sadarbojas tādās jomās kā tirdzniecība, ekonomika un tiesiskums. Šengenas zona ir atsevišķa ES daļa, kurā ir atcelta iekšējo robežkontrole starp iesaistītajām valstīm, kas nozīmē, ka ceļotāji var ceļot zonā bez pasu kontroles.
Ne visas ES valstis ir dalībnieces Šengenas zona, un dažas valstis, kas neietilpst ES, piedalās Šengenas zonā.
Lai padarītu to pārskatāmāku, šajā rakstā mēs aplūkojam arī ES un ES vēsturi un izcelsmi Šengenas zona.
ES vēsture un izcelsme
Eiropas Savienība (ES) radās politiskās un ekonomiskās integrācijas procesā, kas sākās pēc Otrā pasaules kara. Viens no galvenajiem mērķiem bija izbeigt karus starp Eiropas valstīm un atrast veidu, kā strādāt kopā un atrisināt konfliktus bez vardarbības un draudiem.
1951. gadā tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (saīsināti: EOTK). Šī bija Eiropas organizācija, kuras mērķis bija nodot ogļu un tērauda ražošanu kopīgas Augstās iestādes pakļautībā. EOTK tolaik dibināja Francija, Vācija, Beļģija, Nīderlande, Itālija un Luksemburga. Tas bija pirmais solis ceļā uz politisko un ekonomisko savienību starp Eiropas valstīm. 1957. gadā tās pašas valstis dibināja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK), kuras mērķis ir stiprināt ekonomisko integrāciju. EEK izveidoja kopējo tirgu un īstenoja monetāro savienību.
1993. gadā tika parakstīts Māstrihtas līgums, kas noveda pie Eiropas Savienības (ES) izveides un eiro kā kopīgas valūtas ieviešanas. Kopš tā laika ES ir paplašinājusies, pievienojoties jaunām valstīm, un sadarbība starp dalībvalstīm ir paplašinājusies daudzās citās jomās, piemēram, iekšlietās, ārlietās, aizsardzībā un tieslietās.
Šengenas zonas vēsture un izcelsme
Šengenas zona tika izveidota, kad 1985. gadā tai pievienojās piecas valstis Šengenas līgums parakstīja lēmumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu uz kopējām robežām. Pēc nolīguma 1990. gadā tika noslēgta Šengenas īstenošanas konvencija, kas paredzēja iekšējo robežu kontroles galīgu atcelšanu un virkni papildu pasākumu. Tika pastiprināta kontrole uz ārējām robežām, vienotu vīzu izsniegšanas kārtība, Šengenas informācijas sistēma tika ieviesta (SIS), pastiprināta policijas sadarbība uz iekšējām robežām un uzlabota pieeja narkotiku kontrabandai.
Turpmākajos gados konvencijai pievienojās arvien vairāk ES valstu, un 1997. gadā konvencija tika ieviesta kā oficiāla ES tiesību sastāvdaļa. Šobrīd Šengenas zona sastāv no 27 valstīm, no kurām lielākā daļa ir ES dalībvalstis, lai gan ir arī dažas valstis ārpus ES, kas ir daļa no Šengenas zonas.
Šengenas līguma mērķis
Šengenas līguma mērķis ir atcelt iekšējo robežu un pasu kontroli starp iesaistītajām valstīm un tādējādi palielināt ceļošanas brīvību Šengenas zonā. Tas nozīmē, ka ceļotāji zonā bez pasu kontrole var ceļot. Līguma mērķis ir arī stiprināt sadarbību starp iesaistītajām valstīm tādās jomās kā tieslietas un iekšlietas, lai labāk uzturētu drošību un apkarotu noziedzību zonā.
Kāpēc dažas ES valstis nepiedalās Šengenas zonā?
Ir vairāki iemesli, kāpēc dažas ES valstis neietilpst Šengenas zonā. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka dažas valstis vēlas saglabāt savu iekšējās drošības un imigrācijas politiku un nevēlas iet uz to kompromisu ar citām ES valstīm. Dažas valstis apzinās noziedzības un nelikumības draudus un ir nolēmušas saglabāt robežkontroli, lai aizsargātu savu iekšējo drošību.
Citas valstis nav Šengenas zonas dalībvalstis, jo tās vēl tehniski neatbilst dalības prasībām, piemēram, infrastruktūras pielāgošanai jaunajiem noteikumiem vai valsts tiesību aktu pielāgošanai. Ir arī valstis, kas nav ES dalībvalstis, bet ir Šengenas zonas dalībvalstis, piemēram, Norvēģija, Islande, Šveice un Lihtenšteina. Viņi ir parakstījuši līgumu par ceļošanas brīvību un sadarbību ar ES valstīm tādās jomās kā tieslietas un iekšlietas.
Kad valstis drīkst pievienoties Šengenas zonai?
Lai pievienotos Šengenas zonai, Šengenas valstīm ir jāpierāda, ka tās spēj:
- apsargā Šengenas zonas ārējās robežas pārējo Šengenas valstu vārdā un formas tērpu īstermiņa vīza piegādāt (Šengenas vīza);
- efektīvi strādāt kopā ar citiem Šengenas valstis pēc iekšējo robežu kontroles atcelšanas saglabāt augstu drošības līmeni;
- piemērot Šengenas noteikumus, kas reglamentē sauszemes, jūras un gaisa robežkontroli, vīzu izsniegšanu, policijas sadarbību un personas datu aizsardzību;
- izveidot savienojumu ar Šengenas Informācijas sistēmu (SIS) un Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un izmantot tās.
Šengenas valstis regulāri tiek novērtētas, lai noteiktu, vai tās pareizi piemēro Šengenas noteikumus.
Kuras valstis ir Šengenas zonas valstis?
Šengenas zonā ietilpst 27 Eiropas valstis. Tās ir tā sauktās Šengenas valstis. Kā Eiropas Savienības (ES) iedzīvotājs jūs varat brīvi ceļot šajās valstīs. Personas tiek pārbaudītas uz Šengenas zonas ārējām robežām.
Šīs ir Šengenas valstis:
- Beļģija;
- Dānija;
- Vācija;
- Igaunija;
- Somija;
- Francija;
- Grieķija;
- Ungārija;
- Itālija;
- Horvātija (biedrs no 1. gada 2023. janvāra);
- Latvija;
- Lihtenšteina;
- Lietuva;
- Luksemburga;
- Iesals;
- Nīderlande;
- Norvēģija;
- Austrija;
- Ziedputekšņi;
- Portugāle;
- Slovēnija;
- Slovākija;
- Spānija;
- Čehu Republika;
- Islande;
- Zviedrija;
- Šveice.
Kuras ES valstis nav Šengenas valstis
Šīs ES valstis neietilpst Šengenas zonā:
- Bulgārija;
- Kipra;
- Īrija;
- Rumānija.
Kuras valstis ārpus ES ir Šengenas valstis
Šīs valstis neietilpst ES, bet ir daļa no Šengenas zonas:
- Lihtenšteina;
- Norvēģija;
- Islande;
- Šveice.
ES nākotne
ES nākotne ir neskaidra un ir atkarīga no vairākiem faktoriem. ES ir jāsaskaras ar vairākiem izaicinājumiem, piemēram, migrācijas krīze, pieaugošie terorisma draudi, Brexit ietekme, dalībvalstu ekonomiskā nevienlīdzība, eirozonas nākotne un pieaugošās eiroskeptiķu kustības dažās dalībvalstīs.
Tāpat arvien vairāk tiek aicināts veikt turpmāku integrāciju ES, piemēram, izveidot kopēju patvēruma un migrācijas politiku, kopēju aizsardzības savienību un saskaņotāku ārpolitiku un drošības politiku. No otras puses, ir arī balsis par mazāku integrāciju un lielāku nacionālo suverenitāti, īpaši valstīs, kurās valda pieaugoša eiroskeptiķu kustība.
Ir grūti prognozēt, kāda izskatīsies ES nākotne, taču tas būs atkarīgs no tā, kā ES un tās dalībvalstis spēs risināt problēmas un panākt līdzsvaru starp integrācijas nepieciešamību un nepieciešamību pēc valsts suverenitātes.
Šengenas nākotne
ES pašlaik strādā pie “viedo robežu” programmas ārējām robežām. To veido ieceļošanas/izceļošanas sistēma, kas uzlabo robežkontroli, apkaro nelegālo migrāciju, vienlaikus atvieglojot robežas šķērsošanu biežiem un iepriekš pārbaudītiem ceļotājiem. ES mērķis ir arī padarīt vīzu procedūru labāk saderīgu ar citām politikas jomām, piemēram, tūrismu, un vēl vairāk atvieglot procedūras biežiem ceļotājiem. Papildus tiek domāts par jauna veida vīzu – ceļojumu vīzu, kas ļautu uzturēties divu vai vairāku Šengenas valstu teritorijā ilgāk par 90 dienām, bet ne ilgāk par vienu gadu (ar iespēju
pagarināt to vēl uz gadu).
Tomēr Šengenas zonas nākotne joprojām ir neskaidra, jo zonai ir jāsaskaras ar vairākiem izaicinājumiem, piemēram, migrācijas krīze, pieaugošie terorisma draudi un pandēmijas ietekme. Migrācijas krīze ir radījusi spriedzi starp iesaistītajām valstīm par to, kā risināt bēgļu un migrantu pieplūdumu. Dažas valstis uz laiku ir atjaunojušas robežkontroli, lai kontrolētu situāciju, apdraudot ceļošanas brīvību zonā.
Pieaugošie terorisma draudi ir izraisījuši drošības pasākumu pastiprināšanos zonā, ierobežojot ceļošanas brīvību. Izskan arī balsis par turpmāku sadarbības stiprināšanu Šengenas zonā, piemēram, kopējas patvēruma un migrācijas politikas un kopējas robežkontroles izveidei. Tāpēc ir grūti paredzēt, kāda būs Šengenas zonas nākotne. Tas būs atkarīgs no tā, kā ES un iesaistītās valstis spēs risināt problēmas un atrast līdzsvaru starp ceļošanas brīvību un pilsoņu drošību.
Avoti: valsts valdība un Eiropas Komisija
Saistītās ziņas:
