Nīderlande ir daļa no Šengenas zonas. Šī zona ir 26 Eiropas dalībvalstu sadarbība, kuras īsteno vienotu robežu un vīzu politiku, mēs šīs valstis saucam par Šengenas valstīm vai Šengenas valstīm.
Dalībvalstīm ir saistoši tie paši vīzu noteikumi, kas noteikti kopējā Vīzu kodeksā. Tas ļauj ceļotājiem pārvietoties visā Šengenas zonā bez savstarpējām robežpārbaudēm, personām, kurām nepieciešama vīza, ir tikai viena vīza, Šengenas vīza, kas nepieciešams, lai šķērsotu Šengenas zonas ārējo robežu.
Personu brīva pārvietošanās ir pamattiesības, ko ES garantē saviem pilsoņiem. Tas ļauj ikvienam ES pilsonim ceļot, strādāt un dzīvot jebkurā ES valstī bez īpašām formalitātēm. Šengenas sadarbība palielina šo brīvību, ļaujot pilsoņiem šķērsot iekšējās robežas, nepakļaujot robežkontrolei. Šengenas zona garantē brīvu pārvietošanos vairāk nekā 400 miljoniem ES pilsoņu, kā arī daudziem trešo valstu pilsoņiem, uzņēmējiem, tūristiem vai citām personām, kas likumīgi uzturas ES teritorijā.
Šengenas valstis
Tālāk uzskaitītās valstis ir daļa no Šengenas zonas:
| Beļģija | Dānija | Duitsland |
| Igaunija | Somija | France |
| Griekenland | Ungārija | Itālija |
| Latvija | Lihtenšteina | Lietuva |
| Luksemburga | Malta | Nīderlande |
| Noorwegen | Austrija | Polija |
| Portugāle | Slovēnija | Slovākija |
| Spānija | Čehijas Republika | Islande |
| Zweden | Šveice | Kroatië |
Bulgārija, Horvātija un Rumānija ir sākušas procedūru, lai pievienotos Šengenas zonai. Islande, Norvēģija, Šveice un Lihtenšteina ir pievienojušās Šengenas zonai no valstīm, kas nav ES dalībvalstis.
Brīva kustība Eiropā
1985. gadā atsevišķas ES valdības Šengenā (neliels ciemats Luksemburgā) parakstīja Šengenas līgumu. Ar šo līgumu iesaistītās valstis ir vienojušās par pakāpenisku kontroles atcelšanu uz savām kopīgajām robežām. Šengenas līguma īstenošana sākās 1995. gadā, sākotnēji iesaistot septiņas ES valstis. Šobrīd Šengenas zonā ir 27 valstis.
Visi ES pilsoņi neatkarīgi no valstspiederības var šķērsot iekšējās robežas bez robežkontroles. Tomēr kompetentās valsts iestādes var veikt arī policijas pārbaudes uz iekšējām robežām un pierobežas zonās, ja šādas pārbaudes nav līdzvērtīgas robežpārbaudēm.
Nopietnu sabiedriskās kārtības vai iekšējās drošības apdraudējuma gadījumā Šengenas zonas valsts var uz laiku ieviest robežkontroli uz savām iekšējām robežām. Principā uz ierobežotu laiku, ne vairāk kā trīsdesmit dienas. Ja šādas kontroles tiks atjaunotas, par to jāinformē pārējās Šengenas valstis, Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija, kā arī sabiedrība.
Ceļotāju brīvība un drošība
Šengenas noteikumi nodrošina, ka kontrole uz Savienības iekšējām robežām ir atcelta, savukārt kontrole uz ārējām robežām ir pastiprināta. Tas ir saskaņā ar līgumiem. Šie līgumi aptver vairākas jomas:
- kopīgus noteikumus, kas piemērojami personām, kas šķērso ES ārējās robežas, tostarp nepieciešamo vīzu veidus un veidu, kādā jāveic ārējo robežu kontrole;
- ieceļošanas nosacījumu un īstermiņa vīzu noteikumu saskaņošana (līdz 90 dienām);
- pastiprināta policijas sadarbība (tostarp tiesības uz pārrobežu novērošanu un vajāšanu);
- ciešāka tiesu sadarbība, izmantojot ātrāku izdošanas sistēmu un kriminālspriedumu izpildes nodošanu;
- Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveide un attīstība;
- ceļošanai Eiropā nepieciešamie dokumenti.
Nosacījumi, lai pievienotos Šengenas zonai
Pievienošanās Šengenas zonai nav tikai politisks lēmums. Valstīm ir arī jāatbilst priekšnosacījumu sarakstam, piemēram, jābūt sagatavotām un spējām:
- uzņemties atbildību par ārējo robežu kontroli pārējo Šengenas valstu vārdā un par vienotu Šengenas vīzu izsniegšanu;
- efektīvi sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm citās Šengenas valstīs, lai saglabātu augstu drošības līmeni pēc tam, kad tiks atcelta robežkontrole starp Šengenas valstīm;
- jāspēj piemērot kopējos Šengenas noteikumus, piemēram, sauszemes, jūras un gaisa robežkontrole (lidostas), vīzu izsniegšana, policijas sadarbība un personas datu aizsardzība;
- Izveidojiet savienojumu un izmantojiet SIS.
Kandidātvalstīm pirms pievienošanās Šengenas zonai tiek veikts “Šengenas novērtējums”, un pēc tam valstis tiek periodiski pārskatītas, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu piemērošanu.
